Vestards Šimkus un Mārtiņš Dāboliņš “Mana pirmā skatuve”

Vestards Šimkus un Mārtiņš Dāboliņš "Mana pirmā skatuve" from Martins Dabolins on Vimeo.

Labdarības koncertu ciklā "Mana pirmā skatuve", kas tiek rīkots, lai atbalstītu Emīla Dārziņa mūzikas skolas skatuves renovāciju, 25. janvārī LNB Ziedoņa zālē pianists Vestards Šimkus un videomākslinieks Mārtiņš Dāboliņš piedāvās audiovizuālu improvizāciju “Paplašinātā realitāte”.

Divu mākslu simbioze radīs citādu telpu un laiku, aicinot klausītāju un skatītāju iegrimt pārdomās un ļauties iztēles ceļojumam. “Paplašinātā realitāte” esošajā telpā veidos jaunus tēlus un formas, kas, pateicoties jaunākajām interaktīvajām projicēšanas tehnoloģijām, dzims no klavierimprovizācijas skaņām.

Vestards Šimkus: "Savās improvizācijās es mēģinu izteikt savu sajūtu par to, kā skan šodiena."

Šis būs jau trešais koncerts labdarības koncertu ciklā ‘Mana pirmā skatuve’, kura mērķis ir pārbūvēt fiziski un morāli novecojušo Emīla Dārziņa Mūzikas skolas Lielo zāli un skatuvi, kura nespēj nodrošināt pat kvalitatīvu mācību procesu.

Vestards Šimkus: "Koncerta ideja pieder projekta vadītājai Ievai Rūtentālei, un ar lielu sajūsmu viņas ierosinājumam atsaucos.

Šādi starpžanri, starpmākslu projekti man vienmēr likušies ļoti saistoši – īpaši tad, ja man piedāvā radīt oriģinālmūziku un to improvizēt – šajā gadījumā tas tā arī būs: viss koncerts sastāvēs no vienlaidus lielas improvizētas kompozīcijas, kurā skaņas radīsies klausītāju acu priekšā.

Nedaudz jau esmu redzējis – fantastiski vizuālie attēli kāps ārā no klavierēm un lidināsies pa zāli. Šo pasauli radījis Mārtiņš, un viņa veidotie attēli patiesi reaģē uz to, ko spēlēju… Nedz es īsti zinu, ko spēlēšu, nedz attēli to zina. Savā ziņā šiem attēliem būs ļoti uzmanīgi jāklausās. ko spēlēšu. Attēli būs mani īpaši uzmanīgie klausītāji…”

"Galvenais – neskaties uz tiem, bet spēlē,” smej Mārtiņš un sajūsminās par šī darba procesu: "Tu nezini, kas tas ir, tu nezini, kas tevi sagaida, un tu radi!"

"Klavieres un klavierspēle man patīk; man patīk, kā skaņas ieplūst telpā, un mēģinu uzzīmēt, kā klavieres varētu skanēt. Klavieres man asociējas ar lidojumu – tāpēc sākumā sāku zīmēt putnus. Pirmais posms bija tehnisks, ilgi programmēju, otrs posms – radošais. Tas ātri atnāca. Jau kopš Ziemassvētkiem mēģinu atnākušo superideju realizēt. Un tagad ir tā, ka ļoti patīk, kā tas viss izskatās! Tagad vēl jāatrisina tas, kā pati programma to visu „klausīsies”, kā tā sapratīs, un mans darbs būs tikai piekoriģēt. Viss pats tur bursies un darbosies - tāds kā mākslīgais intelekts, paplašinātā realitāte – kad samiksē kopā to, ko skaties caur kameru, un pieliec klāt to, kā tur nav. Kā spēle ar pokemoniem…”

"Neko priecīgu par to nevaru pastāstīt,” nopūšas Vestards, taujāts par atmiņām, kas saistītas ar Dārziņskolas Lielās zāles skatuvi.

"Mana pirmā publiskā uzstāšanās notika tieši uz šīs skatuves septiņu gadu vecumā, un es toreiz nospēlēju ļoti slikti…

Man netika pareģota spoža nākotne, kā koncertpianistam nu nemaz, bet skolotāja Ruta Švinka, pie kuras tolaik mācījos, teica: "Es pierādīšu!” Un pāris gadu laikā patiešām pierādīja, ka no manis tomēr var izveidot puiku, kas tīri labi var kaut ko nospēlēt.

Šī skatuve pieredzējusi visas manas ieskaites un eksāmenus divpadsmit gadu garumā, taču šī zāle akustiski ir visnotaļ nepiemērota akadēmiskajai mūzikai – tai ir sausa akustika, kurā mūziķis lielākoties izklausās sliktāk, nekā varētu izklausīties. Tas nav diezko iedvesmojoši.

Teikšu godīgi – man no šīs zāles savulaik bija diezgan bail!

Šai zālei būtu nepieciešams pamatīgs remonts arī tieši akustiskajā ziņā, lai jaunie mūziķi, kuri mācās Latvijas visizcilākajā mūzikas skolā, tomēr varētu iepazīt sevi un sava instrumenta skanējumu pēc iespējas adekvāti un gūt paši kādu baudījumu. Jo mūziķis, kurš pats no sava snieguma negūst baudījumu, diezin vai varēs uzrunāt arī klausītāju,” teic mūziķis, kurš vienlaikus gan atzīst:

"Tiesa gan, vingrinoties un gatavojoties ir labi, ja apstākļi nav ideāli – tas labi sagatavo...”